Pastāstīšu stāstu sev, varbūt arī kādam citam,ja kāds vispār te vēl atrodas.
Stāsts ir par pasaules netaisnību,par lietām ,kas notiek nelaikā un ,protams,romantiskām jūtām.Stāsta galvenā varoņa vārds ir mainīts,jo man nav ko darīt un dažas situācijas varbūt netīšam izklausās daudz romantiskākas nekā patiesība bija,bet tā es to atceros.
Stāsta sākums ir 2010.gada vasara, ja nemaldos,norises vieta visus šos 5 gadus ir Kuldīga.
Tātad ir 2010.gada vasara ar Lindu dodamies peldēt,ejam uz Īvandes ezeru,kad garām pabrauc puisis ar bmx ,rūtainu kreklu,bandanu un gariem matiem.Prasu Lindai vai viņa nezin,kas viņš ir.Neatceros viņas atbildi,bet kaut kā uzzināju,ka viņu sauc Ādams.
Paritinam laiku uz priekšu ,kad Ādams man ir jau iepaticies un esam pabijuši vienā un tajā paša vietā,vienā un tajā pašā laikā.Man Ādams patīk un es nemaz to nemēģinu slēpt, kā rezultāta to zin apmēram visi viņa draugi un esmu savā veidā kļuvusi par mazo apsmiekla objektu,kas sāp.Šajā laikā nekas pārāk aizraujošs nenotiek,esmu 16gadīga meitene ar naivām idejām.
Paritinam laiku uz priekšu,Ādams jau tā kā no prāta izmests, un es pārvācos uz Ventspili,kur man pie horizonta parādījās kāds cits,ar kuru kopā biju 2gadus,protams,tikmēr Ādams bija joprojām bija hot as hell,bet es uz viņu šajā laika posmā skatījos savādāk,jo manas acis bija aizmiglotas.
Mans draugu loks nomainījās/paplašinājās un tajā arī tagad bija Ādams,paldies dzīve.Patinam uz priekšu,esmu palikusi viena un mana sirds ir salauzta,loģiskākais ,protams,liekas atkal pievērsties Ādamam,kas ir stulba ideja.Centos savanģot kā vien mācēju,man neizdevās.
Labāko nakti šajā visā laika periodā uzskatīju to,ka gulējām vienā gultā un viņš mani miegā apķēra,istabā spīdēja gaiša rīta saulīte un oda pēc alkohola ,un nožēlas,un es nevarēju aizvērt ne acu,jo te viņš bija tik tuvu man,viņa elpa maigi pūtās man uz kakla.Šādas naktis bija,bet tām nebija pilnīgi nekāda jēga,nekas nenotika,biju Auce ,kurai ir istaba ,kur var pārlaist nakti.Bet nejau viņam sāpēja tas, man no rītiem smeldza pakrūtē,jo viņam aizejot spilvens vēl joprojām smaržoja pēc viņa ,un istabas sienas bija piesūkušas ar viņa izelpu.Bija ,protams,pāris jauki brīži alkohola reibumā,kad dejojām pēdējo deju ārā pie skolas durvīm un viņš dungoja dziesmu man ausī.Man šie brīži nozīmēja tik daudz ,kaut apdullis prāts bija abiem,es to atceros,bet esmu diezgan pārliecināta ja viņš kādreiz redzētu šo ,tad citiem stāstītu ,ka esmu jukusi un izdomāju lietas.
Šajā laikā arī atzinos savās jūtas,jo vairs nespēju klusēt,tas lauzās ārā no manis un tā ir mana problēma,es nemāku emocijas noturēt sevī ,man vajag visu izlaist ārā .Pateicu,pretī saņēmu pieklājīgu atbildi ,ka viņš vēl joprojām pārdzīvo iepriekšējās attiecības,kas ir saprotami ,un tā nu izdomāju,ka jābeidz pašai sevi mocīt un doma par viņu ir kaut kur dziļi jāpaslēpj.
Varbūt viņam labāk ir palikt tur augšā uz tā plaukta,ko es nevaru aizsniegt ,kā porcelāna lellei,jo varbūt noceļot viņu nost no tā augstā plaukta es būšu vīlusies.Varbūt man vajag tikai to skaisto ideju par viņu , lai viņš vienmēr paliek tāds skaists un neaizskarts,un varbūt ar to pietiek.
Tad pienāca viena liktenīgā nakts ,kurā mūsu lūpas savijās,un ai,kā man patīk skūpstīties.Bet,protams,tajā laikā man itkā bija iepaticies kāds cits,dzīve izspēlē atkal jokus ,bet tas ir cits stāsts.Nezinu ,kas un kā,bet bija pagrīdes festivāls,kurā,protams,tika izdzerti neveselīgi daudz alkohols.Bija rīts, pie apvāršņa jau varēja redzēt saullēktu,un te nu mēs stāvam,iebriduši smilgu laukā un skatamies horizontā kā aust saule.Mums salst,bet esam pārāk aizņemti runājot par saviem dvēseles pakšķiem un nostūriem.Tā bija tā romantiskākā daļa,jo skūpstījāmies teltī,kas nav romantski.Vienīgais romantiskais varēja būt tas,ka Ādams mani noskūpstīja uz pieres pirms abi aizmigām savijušies kopā.
Un te nu ideja par Ādamu atkal ir atdzimusi,kam to vajadzēja ? Man nē.
Šoreiz es centos klusēt un savus satrakojušies taureņus pakrūtē apspiest un nomērdēt.Man tas izdevās,vismaz viņa priekšā,pārējie,manuprāt,bija noguruši klausīties par viņu,vai par to cik viņš skaists.
(Jo būsim reāli, es skaistuma skalā no 1-10 esmu kāds 6(varbūt 6,5) un viņš varētu būt stabils 9,kādas ir izredzes?)
Atgriežamies pie šī haotiskā stāsta.Te nu atkal dzīve izdomāja baigi smieklīgo ideju,pārsmējos,nē.Tad,kad esmu izdomājusi doties prom ,apmēram 2000km attālumā, no savām mājām un ierastās vides,tad,protams,ir īstais laiks,kad Ādams mani pirmoreiz mūžā izsauc laukā uz pastaigu.Biju sapriecājusies un pārbijusies kā maza meitene.Iekšeji nezināju,kur likties,bet no ārpuses saglabāju mieru, un izskatījos tā, itkā mani katru dienu aicinātu skaisti puiši,kas man patīk parāk ilgi , ārā pastaigāties.Satiekot viņu ,prieks aprimās,jo bija redzams ,ka viņš ir iedzēries,ko viņš ar visām varītēm centās noliegt.Sēdējām ilgi un dikti ,runājot par neko un skatījāmies uz šalcošo Ventas Rumbu,tikmēr viņa roka bija maigi apvijusies man ap pleciem,kas mani gandrīz noveda līdz sirdtriekai.Jebkurš moments šeit būtu piemērots skūpstam,jo mūsu acis satikās ne reizi vien,bet gan es,gan viņš bija pārāk nobijies un likās,ka mūsu sirdpukstu vibrācijas sabrucinās veco tiltu.
Un kā man bija justies,ka es pēc nedēļas braucu prom,un pirmoreiz mūžā Ādams man pievērš uzmanību,ko bija darīt?
Visloģiskāk likās neko nedarīt,jo es nezināju,ko darīt.Ko gan dara tādā situācija?Cik nopietni tas viss bija viņam,ar kādu nodomu viņš to darīja un kāpēc tieši tad?Es saprotu ,ka man bieži vien patīk pārspīlēt un dramatizēt situāciju,bet nu kāpēc?Kur tu biji ātrāk?
Esmu jau 3mēnēšus prom un vēl joprojām nezinu kā par to visu justies un ko darīt,tad kad es atgriezīšos un vai vispār ir kaut kas jādara.
Stāsta beigas,sūdīgs stāsts,stāsts ir haotisks un pavirši pasniegts.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru